| fobija-šmobija |
May. 27th, 2006|05:10 pm |
Jau dziļā bērnībā man kaut kā tika iedzītas bailes no baltās krāsas manā gardarobē, jo vienmēr biju tā šmule, kas kaut ko sev uzkleksēja uz vēdera, kaut kaut kādā mistiskā veidā nosmērēja dibenu ar tinti, iesēdās plastilīnā un iemērca piedurkni zupā. Māte man mūždien aiz krāgas aizkabināja dvieli, lai tik nenosmērēju māsas mikimaušu keklu vai ķīniešu kleitu.
Vajadzēja paiet krietnam laikam, lai es spētu atbrīvoties no šīs fobijas, nemaz nerunājot par dvieļa ieradumu, kas līdz nesenam laikam bija pilnīgi automātiska darbība ikreiz, kad sēdos pie galda. Šovakar brīva no fobijām un dvieļiem došos iedzert aliņu, tomēr kaut kādā mistiskā veidā zinu, ka mans baltais krekls vakara beigās vai labāk būtu sacīt - rīta sākumā - būs rotāts ar Desperados svītrojumu.
Priekā.
Priekā?
Priekā! |
|