| pacietība |
May. 8th, 2006|02:23 am |
Pacietība ir īpašība, kas man piemīt visai limitētās devās, jo īpaši attiecībā uz vīriešiem, kuri mani ārkārtīgi patīk. Šoreiz es sakožu zobus, noriju asaras, savelku rokas dūrēs tā, ka nagi ieurbjas delnās, un apsolos būt, jā, pacietīga,.
Esmu vismaz reizes desmit uzrakstījusi dažādas īsziņas, kurās jautāju, kur viņš ir pazudis, kas ar mums notiek, vai ar mums kaut kas notiek, vai viņš gribētu, lai ar mums kaut kas notiek, tomēr ikreiz tās izdzēšu, jo saprotu, ka šī ir tā reize, kad man ir jāpaklusē un jāatkāpjas. Patiesībā tādu reižu ir bijis ne mazums, bet man vienmēr visu gribas tūliņ, tagad, vienmēr visu vajag izanalizēt, salikt pa plauktiņiem, vienmēr gribas dzirdēt visapstiprinošāko iespējamo atbildi uz maniem jautājumiem, manām cerībām. Arī tad, ja ir labi, ir tāda sajūta, ka kaut kas iekšēji mani neliek mierā, kaut kas urbina, liek vēlreiz visu pārjautāt, vēlreiz visu mēģināt izrunāt, līdz tā izrunāšanās cilvēku ir novedusi līdz absolūtam vājprātam.
Atceros, kā Gatis, man pēdējo reizi promejot, jautāja, ko īsti es no viņa gribu izspiest. Liekas, nekad nebiju redzējusi viņu tik bezpalīdzīgu un izmisušu, un tikai tagad, kad visam jau sen ir pienākušas beigas, kad man viņa vietā tagad pietrūkst cita, es saprotu, cik ļoti esmu viņu mocījusi ar to nemitīgo bakstīšanu, pārrunāšanu, ar to, ka es nemitīgi pārjautāju, vai viss ir kārtībā, ko es viņam nozīmēju, cik daudz es viņam nozīmēju, līdz brīdim, kad es viņam vairs tiešām neko nenozīmēju.
Ir taču tā - ja kādu vārdu izsaka neskaitāmas reizes pēc kārtas, vienā brīdī tā nozīme pazūd starp zilbēm, burtiem un skaņām un tas sāk atgādināt vien muļķīgu burtu virkni.
Es tikai vēlētos kaut šī būtu tā reize, kad es nebūšu visu sabojājusi un man nebūs vajadzības šaubīties par to, vai esmu pietiekoši laba, glīta, gudra un vajadzīga. |
|