| hiper(ana)bella |
Apr. 28th, 2006|01:02 pm |
Šodien darbi man lec virsū no visām četrām debess pusēm, visiem kaut ko vajag, un vajag tūlīt un tagad, bet es par spīti mazajām miega stundām uz visu raugos ar pārsteidzoši lielu entuziasmu. Jā, tūliņ, pēc desmit minūtiņām nosūtīšu. Jā, jā, jau nobildēju. Jā, uzrakstīju, noliku tev uz galda. Jā, jā, lieliski. Jā, lūdzu. Nav par ko. Vēl pat ir doma pēc darba traukties mājās un veikt nelielu tīrīšanu, lai vakarā ar mierīgu sirdi un saviem īsajiem brunčiem varu doties satikties ar savu jauno pusdraugu*
+
Visu laiku gribas teikt, ka sen neesmu tā jutusies, lai gan tādi, ar īsiem pārtraukumiem, ir jau pēdējie pāris mēneši. Es vienkārši jūtos labi, nu tā, in general labi, lieliski, apmierināti (sīku dusmu izvirdumi par to, ka zem izlietnes izjūk trubas, kaķis saplēsis divus puķu podus un sadīrājis papīra dvieļa rulli, neskaitās).
*Jaunvārds. Manis izgudrots, protams. Attiecināts uz vīriešu sugas pārstāvjiem, kurus vēl vai arī joprojām nevar/negribas/neceļas rociņa nosaukt par savu veci. |
|