| reibonis |
Mar. 12th, 2006|03:44 pm |
Parādu čupiņa augstskolai izaugusi neapskaužami liela, bet es tā vietā, lai urbtos konspektos, grāmatās un plašajā interneta tīmeklī, dzeru tēju un mazliet sapņaini raugos apkārt. Iestājies tāds kā reibonis - daļēji no negulētās nakts un daļēji no visas tās sajūtu jūras, kura ar pamatīgu, vismaz deviņus metrus augstu vilni mani notriekusi gar zemi un neļauj piecelties. Ja sākumā es visām šīm sajūtām vēlējos un pat mēģināju pretoties, izdomādama visādus muļķīgus iemeslus un ieganstus, lai atkal atgrieztos savā vientuļās, neiekarojamās čīkstules ampluā, tad šobrīd ir tā, ka gribas ļauties ik mirklim, apreibt līdz nemaņai, ne brīdi neprātojot par to, kā vajadzētu, ko vajadzētu, kāpēc vajadzētu vai nevajadzētu.
Un visi tie, kuri gaužas, ka es tik vien kā rakstu par vīrišķiem, var vēsā mierā ņemt un mani nelasīt, jo nekas nemainīsies, vēl jo vairāk tagad, kad ir kāds pavisam konkrēts pieminēšanas vērts objekts. Ha! |
|