| sado-mazo |
Mar. 2nd, 2006|11:47 pm |
Vispār ir dīvaini, ka pēdejā laikā mani pārņem gandrīz tieši tādas pašas sajūtas, par kuru esamību dažu savu dārgo vīriešu galvās es mūždien esmu piktojusies. Tīri vai liekas, ka dārgais onkelis Liktenis uz manis izpēlējis kādu no saviem jociņiem. Jūtos, kā tāda liekule, kura krata pirkstu, rauc pieri, saka ni-ni, bet pēc kāda laiciņa aiziet aiz stūra un izdara tieši to pašu, vai vēļ ļaunāk - nemaz neaiziet aiz stūra. Un es tiešām nezinu, kāpēc es mūždien radu problēmas, kur to patiesībā nemaz nav, iespējams, ka kaut kur manī mīt maza, neganta sadomazohiste.
Nu neko, es vismaz cenšos mazliet labojoties un mēģinu ieklausīties tajā, ko man saka apkārtesošie un viedie, jo nākas tomēr atzīt, ka viņu teiktajā reizēm ir arī pa kādai prātīgai domai. Mazajai, uz pleca sēdošajai būtnei, kurai vārds padoms ir kā krusts mefistofelim, aizspiežu muti un ar smaidu uz lūpām saku:"Klusē, maita, un ļauj man reiz dzīvot mierā." |
|