| nu jā |
Feb. 28th, 2006|02:27 pm |
Secret Smile pēdējās lappuses drudžaini izlasītas, kas nozīmē, ka man ap sirdi kļuvis kaut mazliet mierīgāk. Žēl tikai, ka šī miera stadija ir visai nosacīta un uzkavējās aptuveni piecas minūtes, jo, cik gan ilgi iespējams priecāties par to, ka kāds grāmatas varonis (ļaundaris, maniaks un rafinēts dzīves bojātājs) ir vismaz uz sešiem gadiem nonācis aiz restēm? Nu pārāk ilgi jau noteikti ne.
Ja nav sagatavoti iekrājumi, kā tas tagad arī ir, tad atkal iestājas tāda kā neliela panika, jo vairs nav kur paslēpties, nav kur pazust braucienos ar tramvajiem, autobusiem, vilcieniem, nav kur ienirt garos darbadienu vakaros un vēl garākos nedēļas nogaļu rītos, un tad es atkal nonāku aci pret aci ar savu mazo, tukšo dzīvi, savām pašas izdomātajām un radītajām problēmām, savu nevarēšanu, savu nespēju dzīvot, kā nākas - bez lieka dramatisma un pārspīlējumiem.
Tā vien liekas, ka man neatliks nekas cits, kā atlikušo daļu algas atstāt grāmatnīcā, citādi vēl aiz lielas garlaicības ņemšu un iegādāšu lidmašīnas biļeti uz Hamburgu vai Frankfurti, vai vēl trakāk - ieviesīšu sev jaunu vīrieti. |
|