| no sevis neaizbēgsi |
Jan. 8th, 2006|03:56 am |
Mazliet nožēlojami palikt augšā līdz četriem rītā, skatoties filmas, kad esi nogurusi gan fiziski, gan garīgi. Pat tagad, kad acis krīt ciet, man negribas doties uz migu, jo ir ērti uz brīdi paslēpties grāmatās un filmās. Darbs līdzēja tikai pirmo mēnesi, tagad pat tur mani nomāc vajājošas domas - kas man vainas, ko es daru nepareizi, ko es izdarīju nepareizi, kāpēc nav labi, ko darīt, lai būtu labi. Jo vairāk es domāju, jo vairāk tas viss mani smacē, un, jo vairāk es cenšos par to nedomāt, jo grūtāk kļūst par to nedomāt.
Es vakar sabruku - burtiski. Nokritu uz matrača draudzenes dzīvoklī un sāku aizgūtnēm raudāt, pati īsti nesaprotot kāpēc. Lūk tas mani biedē.
Somebody call the shrink! |
|