| kukurūzas čipsi ar tēju |
Dec. 29th, 2005|11:43 pm |
Pēdējos mēnešos dzīvoju absolūtā bardakā, nebaidos pat uz savu kvadrantūru attiecināt vārdu cūkukūts. Savādi, jo tas nekad nav bijis īsti manā garā, nu vismaz ne jau šādi, kad istaba izskatās vismaz trīs reizes mazāka, nekā tā reāli ir. Nav jau tā, ka es būtu pārāk slinka, lai ieviestu kārtību, vienkārši man to negribas darīt. Jūs varbūt teiksiet, ka negribēšana tas pats slinkums vien ir, bet ne vella. Visam savs laiks, savs laiks bardakam, savs laiks kārtībai, un to jau var attiecināt arī uz visu notiekošo ārpus šīm četrām sienām.
Un ir tomēr kāds labums no tā, ka es esmu viena:
1. Varu atļauties uzēst kazas siera ķiplokbumbas un tad vienatnē laimīgi smirdēt
2. Varu dzīvot savā dārgajā bardakā un nesatraukties, ko par to padomās viņš
3. Varu vakaru pavadīt dedzinot svecītes, lasot cheesy britu romāneļus un trekterējot vīnu
4. Varu izplesties pa visu gultu
5. Varu koķetēt ar visiem pasaules vīriešiem un neizjust ne drusciņas pašpārmetumu
6. Varu līdz sešiem rītā dancāt pa galdiem un dzert pīrāgus
7. Varu pārtikt no siermaizēm un neuztraukties par to, ka kāds palicis nepabarots
8. Varu valkāt bumbierenes un justies (māzās māsas pēdējā laika aktuālākais vārds) seksuāla (jēziņ, smiekli sanāca)
9. Es vispār tik ellišķīgi daudz varu, un varu to visu arī viena |
|