| sūdu būšana |
[May. 2nd, 2007|12:19 am] |
Es aizgāju tā it kā ietu prom no vīra, kurš mani sistu, it kā man būtu jālepojas, ka es beidzot esmu saņēmusies un izdarījusi kaut kādu varoņdarbu, lai gan patiesībā es aizgāju no kaut kā tāda, kas vienkārši vairs nestrādāja, jebšu - nekad nebija tā pa īstam strādājis. Es pat nezinu, kas šobrīd sāp vairāk - tas, ka viss tik tiešām ir beidzies vai arī apziņa, ka tas viss bija tik vien kā tāds pašapmāns un mēģinājums reanimēt kaut ko jau no sākta gala mirušu.
Un tad, kad es aizvēru aiz sevis durvis, man likās, ka tas būs tik vienkārši, bet sajūtas un to visu laiku nevar nogriezt kā ar nazi, bet, ja tomēr griež, tad asiņo. Un asiņo, jēziņ, asiņo spēcīgi, pamatīgi asiņo. Var jau apsiet binti, bet vienā brīdī asinis tomēr izsūksies cauri, un tad sakostiem zobiem nāksies gaidīt, kamēr sadzīs, bet pats dranķīgākais, ka nāksies sakost zobus vēl vairāk un nenokasīt to sasodīto kreveli.
Tēlaini, ne? Nē, patiesībā nav tēlaini, bet gan diezgan sūdīgi. |
|
|