| ak tu, mana mazā muļķe |
[Apr. 13th, 2007|12:02 pm] |
|
Ir tik labi, ka pat negribas jums neko stāstīt. |
|
|
| darbs dara darītāju |
[Apr. 13th, 2007|05:06 pm] |
|
Tātad rītdienas pirmā daļa tiek veltīta CV rakstīšanai un izsūtīšanai. Jāatrod beidzot nopietns darbs, cik tad var māžoties apkārt un kapeikas pelnīt mājās draudziņiem matus šķērējot. Būs laikam jāiepērk lietišķie kostīmiņi, smalkas kurpītes un jāsēž pie telefona. |
|
|
| ķau, mazais |
[Apr. 13th, 2007|05:16 pm] |
Es zinu, ka pavisam noteikti esmu par šo rakstījusi jau iepriekš, bet nu tomēr, tikko nolikusi klausuli pēc sarunas ar jauno puiku, izplūstu tādā padebīlā smīniņā un iegrimstu nelielās pārdomās.
Vai tā ir kāda slimība? Nu tā, tā kaķa ņaudieniem līdzīgā intonācija, ķau, mazais, ķo ļabu ķeisi? tiklīdz saruna ir ar brūtgānu?
Neba man vienai šī sērga, esmu novērojusi, ka teju visas draudzenes un arī ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) cane, ja vien attiecībās tajā brīdī nav spriedze un garastāvoklis kaut cik lādzīgs, visas kā viena ņaud klausulē tādā maza bērna balstiņā un tā padebīli smaida gandrīz visu sarunas laiku, pārmaiņus ar sejasizteiksmi, kas atgādina norūpējušos māmuliņu.
Rodas tāda sajūta it kā sievietes sarunas laikā iegūst tādu kā, atvainojos par nekorektumu, pagaidu garīgo atpalicību kombinācijā ar Veras Singajevskas balsi.
Ķau, murr, mjau.
Un pats trakākais, ka šī kaite putnu gripas ātrumā izplatās arī pretējā dzimuma pārstāvju vidū. Man gribas vemt klausoties kā visi mani vīriešdraugi paceļot klausuli sāk pīkstēt kā tādi apslapinājušies kucēni, tomēr, kad iezvanās mans telefons un tajā redzams dārgā vīrieša vārds, es kā nohipnotizēta pārvēršos par garā vāju Singajevskas kundzi. |
|
|