| cīņa |
[Feb. 26th, 2007|08:28 am] |
Es ļoti labi saprotu, kas tieši man ir jādara, man tikai vajag pārkāpt pāri tam mazajam, raudošajam un puņķainajam bērnam, kas manī mīt blakus tai pieaugušajai un pavisam racionālajai personai.
Vakar šī manu iekšējo pušu cīņa bija tik izteikta, ka es stūrītī sačokurojusies stundu pārmaiņus klusītiņām šņuksēju, puķojos un tad atkal taisīju ārkārtīgi apņēmīgu sejas izteiksmi un cīņā ar sevi teju vai sažņaudzu dūres. Brīžiem vēl izpaudās arī trešā puse, jo es gandrīz sāku par sevi smieties, proti, ko var šitā māžoties un ņemties, ja es ļoti labi apzinos visus par, pret un kāpēc man vajag izdarīt tieši tā, kā vajag.
Patiesībā jau mēs ar MV abi saprotam, ka visam ir pienākušas neizbēgamas beigas, tikai velkam visu diezgan nožēlojamā un nekurneejošā garumā, jo neviens no mums nevar saņemties un to pateikt tā skaļi un galēji. Viņš tālab, ka žēl sevis un manis, es tālab, ka tik ļoti cerēju, ka šoreiz viss izdosies un tik ļoti žēl, ka visi centieni gan no viņa, gan manas puses ir bijuši veltīgi.
Tagad tikai jāsaņemās. |
|
|
| beigas un sākums |
[Feb. 26th, 2007|06:36 pm] |
Patiesībā šī ir jaukākā un sirsnīgākā šķiršanās, kāda vispār ir iespējama. Tāda sajūta it kā no sirds noveltos milzīgs smagums, nav vairs nekādu dusmu, pārmetumu un aizvainojumu, tikai skumjas par to, ka tomēr mums nebija lemts.
Nenožēloju ne sekundi no kopā pavadītā laika. |
|
|