| eu, zaķīt! |
[Nov. 24th, 2006|10:03 pm] |
Ja man kāds nepazīstams vīrietis uzšauj pa pēcpusi, izsaka kādu divdomīgu vai šovinistisku frāzi, skaidri zināms, ka es jau nu mierā un klusumā ilgāk par pusi sekundes nestāvēšu. Uzšaušu, uzrūkšu vai kā citādi izrādīšu savu nepatiku un došu zināt, ka ar mani joki mazi, bet pēdējās divas nedēļas man nākas apspiest savu iekšējo feministi un pieciest ne vien šovinistiskos amerikāņu onkuļus, bet arī pašmāju ierēdnīšus. Amerikāņu onkuļi vēl ir salīdzinoši nekaitīgi, tik vien kā komplimenti par to, ka es esot diktām skaita un vēl piebilde, ka tādai garkājainai blondīnei jau nevajadzētu būt problēmu atrast normālu darbu, bet latviešu vīrieši mani pēdējā laikā ir izveduši no pacietības.
Šodien, dodoties ar vienu no Džordža vīriem no viesnīcas uz centru, bija jābrauc vienā auto ar kaut kādu vietējo vēstniecības sprukstiņu, kurš vēl viena vietējā un divu amerikāņu klātbūtnē izdomāja izplest savu pāva asti, protams, uz mana rēķina. Ar tādu pretīgu smīniņu sejā pajautājis man, kā man patīk šis darbs un atbildē saņēmis, ka patīkot jau, tik gribētos, lai vairāk būtu jādara, viņš nosmējās, samākslotā balsī atkārtoja manu teikto un paziņoja, ka savos brīvajos brīžos varu braukt pie viņa uz mājām putekļus paslaucīt. Kursadarbu es arī viņam varot uzrakstī, lai gan viņam Maģistratūrā (jā, jā, ar lielo M) eksāmenos vidējā atzīme esot deviņi (trīs devītnieki), bet vidējā atzīme šogad kopumā esot astoņi. Astoņi! Nē, nu vispār - es klanos tavā priekšā tu iedomīgais ākst, kurš četrdesmit gadu vecumā lepojas ar to, ka mācās MAĢISTRATŪRĀ un vēl var dabūt atzīmi DEVIŅI. Pizģets. |
|
|