| vājuma mirklis |
[Aug. 17th, 2006|11:46 am] |
Es ar nepacietību gaidu to dienu, kad man vairs nebūs jāraksta tēvam žēlabaini e-pasti ar lūgumu nomaksāt manas studijas augstskolā un frizierskolā. Man, protams, šajā ziņā ir ārkartīgi palaimējies, jo viņš vienmēr ir mani atbalstījis, pārsvarā gan materiāli, bet atbalsts jau ir un paliek atbalsts.
Nosūtījusi to sasodīto e-pastu par to, ka, lūk, ārkārtīgi vēlos iet mācīties par frizieri, pašreizējā darbā jūtos kā slazdā, gribu sekot savam sapnim, bla, bla, bla, un jūtos tik ārkārtīgi nožēlojami, kā tāda salašņa un niecība, kas pat nevar atļauties nopirkt pati savu kotleti un kartupeli, nemaz nerunājot par to, ka Desperados Pulkvedī malkoju par tētiņa naudu.
Šādos brīžos gribas visam atmest ar roku, pamest augstskolu, atmest domas par frizierskolu, iet strādāt par oficianti un pārvākties uz dzīvi kādā komunālā dzīvoklīša nošņurkušā deviņu kvadrātmetru istabā ar labierīcībām kāpņu telpā ar daudzbērnu-alkoholiķu ģimeni blakus istabā. |
|
|