Yes Man pēdējās lappuses izlasītas. Mazliet skumīgi, bet tas tā vienmēr pēc kādas grāmatas izlasīšanas, jo īpaši pēc tādas, kura man tik daudz likusi smaidīt pārpildītos tramvajos un autobusos, kad nu īsti nav nekā par ko smaidīt, ja nu nepiederi īpatņiem, kurus ārkārtīgi uzjautrina bari niknu un, es ļoti atvainojos, bet nu tā nu tas bieži vien ir, smirdīgu pensionāru.

Mans ceļojums Yes Man pasaulē sākās jau vilcienā uz Hītrovas lidostu, turpinājās reisā Londona - Rīga un vēlāk arī neskaitāmos braucienos tramvajā, autobuā, dažos vilcienbraucienos un vienu reizi arī trolejbusā. Tā bija mana sabiedriskā transporta bībele, mans ikdienas vitamīns, mans neadekvātā rīta smaida iemesls. Grāmata, kuru es vēlētos iedot izlasīt tik daudziem tikai tālab, ka tā ir par neko un par visu, par absolūtām nejēdzībām, in fact, par ārkārtīgi smieklīgām absolūtām nejēdzībām un tajā pat laikā par dzīvi.

No nākošās algas gribu pasūtīt plašajā vispasaules tīmeklī arī pārējās Danny Wallace grāmatas un uztaisīt sev t-kreklu ar uzrakstu Say Yes More! /The man on the bus/