| Isn't it ironic, don't you think? |
[Apr. 29th, 2006|02:01 am] |
Atgriežos mājās ar nakts tramvaju. Viena. Un mazliet vīlusies.
Patiesībā jau tas pat ir mazliet veselīgi, ka uzradies arī kāds, kurš neizpilda katru manu iegribu un nelec uz pakaļkājām ik reiz, kad uzsvilpju. Lai arī šobrīd es jūtos visai muļķīgi, jo izmantoju teju vai pašas viltīgākās metodes, zinu, ka šāds piektdienas vakars ar nosacīti laicīgu iešanu gulēt vienai pašai nāks man tikai par labu.
Whos God now? Es ne. |
|
|
| muļķa desa |
[Apr. 29th, 2006|10:20 pm] |
Diena, protams, jauka. Saulaina un pilna labu cilvēku, tomēr pa galvu nemitīgi valstās doma par to, ka mans jaunais (kā teiktu ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) vienna) loveris joprojām nav devis ziņu, patiesībā tādu ziņu, kas nebūtu atbilde uz manu sūtījumus viņš nav devis visu nedēļu. Un tagad, kad pulkstens sitis jau pāri desmitiem, manas cerības noplakušas pavisam. Nē, es nejūtos resna vai neglīta, bet, kā kapitāla muļķe gan.
Ko gan var gribēt - manas dēkas sākas tik pat ātri, kā beidzas, un manas cerības noplok tik pat ātri, kā uzlec.
Vakariņās būs cepti kartupeļi, māsas atvestais franču sidrs un daudz, daudz Yes Man lappušu. |
|
|