| atjēdzies! |
[Apr. 19th, 2006|09:50 am] |
Reizēm realitāte man iesit tādu kā nelielu pļauku, lai mani satricinātu, atmodinātu. Izrauj no kājapakšas pamatu un tad gaida, cik ātri es piecelšos. Mana reakcija uzlabojas. Ar katru reizi. Tomēr ar katru šo reizi notrulinās arī sajūtas un liekas, ka es apaugu ar plānu akmens kārtiņu, kura drīzi vairs nebūs vairs nemaz tik plāna.
Izberzējam acis, pastumjam malā nakts murgus, agros telefona zvanus un dodamies tālāk. |
|
|
| jūra sauc |
[Apr. 19th, 2006|10:10 pm] |
Bolderājas aukstais vējš, grūti izbrienamās smiltis, tālā bāka un akmeņi, uz kuriem var viltīgi uzsēdināt mašīnu. Atgriežos mazliet nosalusi, bet ar smaidu sejā un nelielu kņudoņu sirds apvidū.
Ak, un rīt uz Londōōōnu! |
|
|