| mazohisms |
[Feb. 6th, 2006|09:03 am] |
Tas, ka tu nepatīc kādam citam, nu ar to vēl ir iespējams sadzīvot, bet tiklīdz tu sāc nepatikt, pat riebties pats sev, sūdi, atvainojos, ir daudz lielāki.
Ir zudusi jebkāda jēga sev kaut ko apsolīt, kaut ko apņemties, kaut ko plānot, jo labi zinu, ka pati sevi pievilšu. Pat tad, ja runa ir par tādiem muļķīgiem solījumiem, kā laicīgu došanos pie miera, jo labi zinu, ka nākošajā rīta agri jāceļas un pirms darba vēl jākuļas uz pavisam citu pilsētas pusi. Nogulējusi mājās visu dienu, joprojām pidžamā es palieku augšā līdz diviem, pat neskatoties uz to, ka man ārkārtīgi nāk miegs un nav neviena racionāla iemesla, kāpēc tik ilgi palikt nodomā. No rīta, protams, nespēju pamosties un modinātāju atlieku vismaz septiņas reizes un beigās pamostos gandrīz trīs stundas vēlāk nekā bija plānots. Kāpēc es tā daru? Man nav ne mazākas nojautas, iespējams manī mīt mazohistiskas tieksmes, jo liekas, ka vienīgais cilvēks, kurš man dara pāri, esmu es pati.
Šobrīd es sev varētu nosolīties, ka vairs tā nedarīšu, labošos, tomēr, tiklīdz par to iedomājos, man paliek pat fiziski slikti.
Nu un ko gan ellē dod tas, ka es visu to apzinos, tas, ka es zinu, ka man patiesībā nav nekādu problēmu, bet es tikai pati sevi nepārtraukti moku? |
|
|