| mazais brīnums |
[Jan. 12th, 2006|10:30 pm] |
|
Mans brālis aug nevis pa dienām, bet pa stundām. Nebiju to mazo cilvēku redzējusi kopš Ziemassvētkiem, bet tagad, aizbraukusi ciemos, secinu, ka nu jau viņš ir sācis ūjināt un smieties. Nu kā gan tāda radība var neuzlabot garastāvokli? Saņem manu pirkstu cieši, cieši un skatās tieši acīs, kā es pasmaidu, šis sāk ķiķināt un kā šis ķiķina, es ar sāku smieties. Šķiet būšu saņēmusi pozitīvu lādiņu teju vai vairākām dienām uz priekšu. Būs vien biežāk tas mazais špicbuks jāapciemo, jo tad visas drūmās domas, visa čīkstēšana par to, ka kaut kā trūks, momentā kaut kur pagaist. Vēl arī tādu sen aizrmirstu sirds siltumu rada tas, kā uz viņu skatās mans tēvs - es tik sen nebiju viņu redzējusi tik ļoti laimīgu, pārāk sen. |
|
|
| sakso-fōnista atgriezšanās |
[Jan. 12th, 2006|11:18 pm] |
Vakar norunājām, šķiet, stundas piecas, tāpat, par niekiem, par mūziku,
par viņa mūziku, par dzīvi, par to, kā viss iegrozījies, par mums un
par to, cik žēl, ka tādiem mums tomēr pastāvēt nav
lemts. Nu vismaz ne vairāk un nopietnāk, kā dažas burvīgas nedēļas
nogales gadā. Es neesmu ar mieru, saku, ka gribu, ko vairāk, bet neesmu
pārliecināta, vai šo vairāk vēlos tieši no viņa, kā
arī labi zinu, ka viņš vairāk dot nevar un nevēlas. Tomēr es pat labprāt
piekristu sava dārgā sakso-fōnista piedāvājumam viņu apciemot, lai tikai varētu dzirdēt viņus spēlējam dzīvajā.
|
|
|