| kad par sevi atgādina |
[Dec. 26th, 2005|09:44 pm] |
Sestdien pēc lielās ballēšanās uzmodos no īsziņas signāla. Labrīt, Ieva, daudz laimes vārda dienā. Numurs nezināms. Tā kā tas bija pirmais telefoniskais apsveikums, nolēmu, ka pieklājīgi būtu atbildēt ar Paldies, lai arī kas tu nebūtu, tomēr atbildi tā arī nenosūtīju, jo atkal iemigu. Vēlāk pamodusies, vēlreiz izlasu īsziņu un sāku ķiķināt, jo atpazīstu MV nr., kuru pirms pāris mēnešiem dusmās biju no telefona grāmatiņas izdzēsusi. Tā nu arī kaut kā Ziemassvētku vakarā sanāca par viņu piedomāt, jo palika mazliet žēl, ka viņam šie svētki jāpavada bez lielas ģimenes, bez tā visa lielā siltuma un kņadas, kas bija man.
Šodien, savukārt, gandrīz ķēru trieku, jo braukdama ar pacēlāju (jāāāā, es arī beidzot atklāju sezonu!) par kaut ko mazliet aizdomājos, un sabijos, kad mani no blakus pacēlāja uzrunāja, nu uzminiet kas, jā, protams, MV. Tā ir tāda savāda sajūta nejauši satikt cilvēku, kam divus gadus esi bijusi līdzās, bet tagad esi kļuvusi tik sveša un tāla, un šoreiz savāda tāpēc, ka nav vairs nekādu dusmu, ir tikai tāda neliela smeldze, neliela nostaļģija un pāri visam - žēlums. |
|
|