| saujiņa laimes |
[Nov. 26th, 2005|02:34 pm] |
Pieci no rīta, viss apsnidzis kā pasakā un vēljoprojām turpina snigt. Skaisti, tik sasodīti ellišķīgi skaisti, ka acīs teju vai sariešas asaras. Visi pasaules trokšņi pagaist, apkārtesošie cilvēki kļūst neredzami, ausīs skan Cake un es dejoju, nē, patiesībā nevis dejoju, bet gan lēkāju cauri Nacionālās Operas parkam. Veicu graciozus palēcienus, smaidu kā traka un jūtos līdz sirds dziļumiem laimīga, jā, arī piedzērusies, bet laimīga. Jūs, iespējams, teiksiet - miega bada delīrijs, alkohols, izmisums, bet uz to es varu vienīgi uzsmaidīt un koķeti piemiegt ar aci.
Dīvaina būšana tā laime, tāda gaistoša sajūta, kas te uzliesmo - te atkal nodziest - bet vienmēr, un es jums saku, vienmēr atgriežas. |
|
|
| pirmklasīgs bubulis |
[Nov. 26th, 2005|06:46 pm] |
Tas, ko es pirmīt rakstīju par to gaistošo laimes sajūtu, ir absolūta taisnība. Nē, nu es neteiktu, ka šobrīd jūtos nelaimīga, nepavisam ne, bet labā oma nokususi kā vakardienas sniegs, uznācis tāds pamatīgs nīgrums un lielā mazvērtības kompleksu lēkme.
Sevis uzmundrināšanai jau esmu ieplānojusi visu vakaru - matu krāsošana, suši, kino, gulta. |
|
|