| super-puper |
[Nov. 24th, 2005|08:51 pm] |
Labvakar, es jums gribēju pastāstīt, ka šovakar autobusu pieturās esmu pavadīju vairāk kā stundu, un, nē, nevis stundu ceļā uz mājām, bet stundu salstot, drebot, dīdoties un dusmojoties.
No darba izgāju desmit minūtes pirms sešiem, lai paspētu uz autobusu divdesmit divi ā, kuram vajadzēja no pieturas Spice atiet pulkstens astoņpadsmitos nulle piecās, bet šis, maita (cūka, kretīns, riebeklis, mērglis), nokavēja četrdesmit piecas minūtes. Pēcāk triku ar kavēšanos izstrādāja arī autobuss numur trīspadsmit ā, kurš gan kavējās tikai nieka divdesmit minūtes (sk. iepriekšējās iekavas).
Gaidot sasodīto trīspadsmit ā, jutos neizsakāmi izmisusi, bet manu noskaņojumu vēl vairāk sabojāja kāds pretīgi salkans pārītis, kurš uzskatīja teju vai par pienākumu nostāties man blakus un sākt laizīties. Tomēr pretīgākas par viņu laizīšanos un zāčīt, kāčīt, burbulīt bija fakts, ka viņiem abiem bija identiskas cepures, un ne jau šādas tādas identiskas cepures, bet neglītas, tizlas identiskas cepures. Tā nu es tur pārgurusi, izbadējusies, bez sava začīša-kačīša-burbulīša dabūju salt un klausīties viņu sarunās, kurās ik vārds bija lietots deminutīvā. Pēcāk salu ceļā uz mājām un pēc dažām stundām salšu slidotavā, jo nezināmu iemeslu dēļ (iemesli patiesībā nav tik mistiski - man tika piesolīts mans mīļākais burbuļdzēriens) piekritu ar kursabiedriem doties uz augstkolas pasākumu. |
|
|