| are you for-fucking-real? |
[Oct. 8th, 2005|02:17 am] |
Pēc nedēļas klusēšanas šodien beidzot izdomājis man piezvanīt, sak, apjautāsies tač kā tai, kā viņu tur, iet. Zvana un tādā žēlīgā balstiņā saka, es noteikti uz viņu dusmojoties. Atbildu, ka nedusmojos, bet esmu nelielā neizpratnē par viņa izgājieniem ar nozušanu uz vairākām dienām, uz ko pretī saņemu jautājumu - vai es vēlos viņu pamest (šeit es sāku smieties (atļaušos atgādināt, ka tieši šādu pat jautājumu dēļ pasūtīju pupās plāksteri nr.1)). Nu jōōōhaidī, vai tiešām puika ir tik nenormāli gļēvs, ka nevar saņemties un pateikt:"Esmu mazs, nepieredzējis pintiķis, es neprotu uzturēt attiecības, man bail no saistībām un es negribu un nemāku rēķināties ar citiem cilvēkiem," nevis nemitīgi mēģināt mani izprovocēt ar saviem tu noteikti esi dusmīga, es esmu slikts, ar mani ar grūti, nu, vai tu tagad mani pametīsi? un gaidīt, kad beidzot neizturēšu un pasūtīšu viņu 27 mājas tālāk?
VK, ja tu tagad šo visu lasi, es pat ceru, ka tu visu šo lasi, tad zini - es to visu pacietu tikai tava smukā ģīmja un glīšās pēcpuses dēļ, bet, mazais, mīļais, dārgais, neviens ģīmis un neviena pēcpuse nav tā vērta, lai paciestu TIK bērnišķīgus gājienus ilgāk par mēnesi. Basta!
Atļaušos piezīmēt, ka šo visu rakstu pēc tam, kad ar visām drēbēm 3 stundas, izmantojot šalli par spilvenu, esmu nogulējusi uz pirts lāviņas, jo atslēgas atradās ieslēgtas mājās nevis manā kabatā (mazliet uzjautrinoši šķiet tas, ka pirti vairāk izmantoju kā patveršanās vietu reizēs, kad esmu aizmirsusi paņemt līdzi mājas atslēgu, nevis, lai, kā pienākas, pērtos).
Cheers! |
|
|