| dusmu pūķis ar minerālūdens pudeli |
[Sep. 24th, 2005|12:00 pm] |
Nu nesaprotu es jūs, vīriešus, nesaprotu. Vienu brīdi es esmu pati skaistākā, pati burvīgākā, mīļākā, jaukākā, labākā, vajadzīgākā, bet te atkal otru tieku atšūta ar pašu stulbāko atrunu, kādu man jelkad nācies dzirdēt - man vajadzīgs miers.
Kā man to, sasodīts, saprast? Miers! Miers? Ko? Nē, nu patiešām - ko?!?! Par ko pie vellna tu runā? Kas gan var ietvert sevī lielāku mieru, kā aizmigšana blakus man? Man!
Mana pirmā reakcija nudien bija līdzvērtīga nesen lasītā T-Shirts and Genes galvenā varoņa lieliskajai prasmei izpaust savas emocijas rupjos vārdos, bet satraukumam nav pamata, jo nelecu uz galda un nebļāvu - fuckshittycuntbitchasshole, tikai klusi pie sevis norūcu kaut ko par stulbajiem vīriešiem, ļāvu viņam vienam pašam izbaudīt savu mieru (man vairs nepatīk šis vārds), mēģinot apslāpēt dusmas un nelāgās zobu sāpes ar burbuļvīnu un cukurotajiem ķiršiem.
Šampanieti kādu laiku noteikti vairs nepatērēšu, par cukurotajiem ķiršiem pat dzirdēt vairs neko nevēlos un VK man vēl redzēs vellu! |
|
|
| God once again |
[Sep. 24th, 2005|04:54 pm] |
Šī lomu maiņa un spēlītes mani nudien sāk uzjautrināt. Vakar es trekterēju šampanieti tālab, ka viņš mistisku iemeslu dēļ nevēlas mani sev blakus, atšūdams mani ar man jāmazgā mati līdzvērtīgi stulbu atrunu, bet šodien triumfā apmierināti smīnu, saņēmusi piedod īsziņu, uz kuru nemaz netaisos un (tagad seko pats labākais) negribu atbildēt.
Iespējams, ka aukstasinīgās un vienaldzīgās kucītes loma man nepadodas ilgāk par pāris stundām, bet šodien tēls saplūst ar aktrisi un visas šīs splēlītes man padodas tik sasodīti dabiski, ka acis zib aiz maza un ļauna prieka. |
|
|