| skandas mānās, skandas melo |
[Sep. 14th, 2005|08:15 pm] |
Ziniet, ir brīži, kad man vienai ir tik labi, nu tī-ī-īk labi, ka, liekas, labāk vairs nav iespējams. Bet, jā, nu vienmēr taču seko šis sasodītais bet. Vairāk tomēr ir to brīžu, kad es nemāku būt viena, nē, nemāku nav īstais vārds - negribu, jā, jā, tā būs pareizāk - negribu, negribu, negribu! Un tad man tik sasodīti gribas piezvanīt MV un teikt - brauc, turi, nelaid vaļā, jo tas ir tik pierasti, ierasti, ērti. Sauc to kā gribi. Es nevienam nesaku, bet ik pa laiciņam man tā ir jau kopš tā brīža, kad aizgāju. Ar laiku jau šī gribēšana mazinās un uznāk tik tādos tumšos un drūmos vakaros kā šovakar, kad galds noklāts ar kabatslakatiņiem un zāļu butelēm.
Brauc, turi, nelaid vaļā.
Es zinu, viņš atbrauktu, turētu - tā neveikli, ar tādu puicisku, ceturtdaļ gadsimtu vecam vīrietim neraksturīgu mulsumu un bērnišķīgu apjukumu acīs. Un tad atkal būtu viss no jauna - tās pašas asaras, tās pašas atrunas, tas pats nekas. Es aizietu, viņš aizietu. Kāda gan tam nozīme.
Jā, jā, bet es nezvanu, es imitēju iemīlēšanos, nē, nē, meloju - neimitēju, es nudien iemīlos un tad atmīlos, un tad atkal iemīlos un atmīlos. Un neveiksmīgi, un pārāk ātri, un muļķīgi. Un, un, un. Es zinu.
Šovakar man dikti daudz to un, it kā es tvertu pēc skābekļa, rīstītos, smaktu nost. Pats smieklīgākais ir tas, ka visu šo samurgoju tik tālab, ka pirms kāda mirkļa skandas un monitors sāka čarkstēt un raustīties tā, kā to parasti dara, ja kāds zvana vai sūta kādu ziņu. |
|
|