Kopš pēdējā ārstu apmeklējuma pagājis nu jau vairāk par mēnesi un iekšā valda tāds kā savāds nemiers sakarā ar rīt gaidāmo konsīliju.

Līdz šim biju tā apradusi ar nemitīgiem ārstu apmeklējumiem, neskaitāmām pārbaudēm un zāļu kaudzēm, ka bija teju vai grūti mēnesi nosēdēt mājās un nepacietībā gaidīt līdz viss sadzīs un varēs atkal sēsties daktera krēslā, un izdzirdēt ārstu galīgo slēdzienu par operācijas veiksmīgumu.

Aizžmiedzu acis, sakrustoju pirkstus un naivi ceru, ka rīt man paziņos - dzelžus atlicis valkāt vēl pavisam īsu laika sprīdi.