johambī! |
[Jun. 13th, 2005|04:04 pm] |
Šodien divas stundas pavadīju Dzirciemielas zobāksklīnikā. Divas stundas! Un divas stundas nevis, gaidot, kad atnāks dakteronkulis, bet gan guļot zobāksta krēslā, kamēr man noņem sešus apakšžokļa un sešus augšžokļa nospiedumus, bildē tā, šitā un vēl tā, nosūta uz miljons analīzēm, rentgeniem, tomogrāfijām un palūdz atvērt un atkal aizvērt muti deviņdesmit deviņos veidos.
Par spīti tam visam lieliskie dakterīši mani nemitīgi uzmundrināja un lika pasmaidīt pat ar veselu čupu dzelžu mutē. Jā, un vēl dabūju savas blāvās zobu gumijas nomainīt uz ko-o-o-o-ši rōzā.
Visi prieki gan ar to vēl nav galā, jo izskatās, ka visa šī un arī daļa nākošās nedēļas būs jāpavada, skraidot no viena doktora pie otra. Nenokaru degunu, gluži otrādi paceļu to augstu, augstu gaisā un gaidu 27.
|
|
|
es, tu, viņš, viņa |
[Jun. 13th, 2005|08:53 pm] |
Pēkšņi MV sācis lietot visus šos mēs, mūsu, mums. Viņam - lielajam indivīdam, vienpatnim, manam mīļajam egoistam absolūti neraksturīgi.
"Mēs šovakar varētu uztaisīt vakariņas!" "Mums jāaiziet uz veikalu, jānopērk kaut kas vakariņām." "Vai mums vajag nopirkt jaunu pannu?" "Mēs aizmirsām nopirkt eļļu!"
Es klusībā brīnos un spurdzu. Šovakar man esot jābrauc pie viņa ciemos, jo mums jāskatās filma.
Lai arī esmu atmetusi jelkādas cerības, ka šīs attiecības ir spējīgas pastāvēt bez nemitīgām un absolūti muļķīgām krīzēm, viņš tomēr ik pa laikam pats nemanot mani pamatīgi pārsteidz. |
|
|