| |
[Mar. 15th, 2005|11:02 am] |
|
Vīrietis mani šorīt aizveda līdz pašām augstskolas durvīm. Jā, un vēl viņš no rītiem saklāj gultu, palīdz mizot kartupeļus, neskopojas ar uzmanības apliecinājumiem, dāvina ziedus, ved šokolādes un, ja desmitos vakarā man pēkšņi sagribas iedzert Martini, bet mājās nav ledus, ved mani uz veikalu.
Jā, un smaids man šorīt līdz ausīm! |
|
|
| |
[Mar. 15th, 2005|06:51 pm] |
Glāze salkana, steigā izvēlēta Kagora, lazanjas cepšana un draudzenes atstātais lūpukrāsas nospiedums uz vaiga, pāris iemūžināti kadri ar mani otrpus tiem, smiekli, sarunas un siltums, kas raksturīgs satiekot ilgāku laiku neredzētās jaunkundzes.
Burvīgi.
Nudien.
Burvīgi. |
|
|
| |
[Mar. 15th, 2005|11:45 pm] |
Baidos. Bet piesardzība ir viena no tām lietām, kas vismaz attiecībā pret vīriešiem, man piemīt pārlieku mazos daudzumos.
Visu vai neko.
Nepārspīlējot.
Nepārspīlējiet.
Un es kā klusu solījumu sev prātā pierakstu - nekad vairs nekādu šaubu, nekādas minstināšanās, kaut kripatiņas pārliecības trūkuma un es aiziešu. Aiziešu un neatskatīšos. |
|
|