| |
[Oct. 2nd, 2004|01:05 pm] |
Esmu izsalkusi pēc sabiedrības, bet tā vien liekas, ka sabiedrība ir tīri labi paēdusi bez manis. Telefons klusē un, kad beidzot neklusē, tad tikai tāpēc, ka esmu kādam piezvanījusi vai uzrakstījusi uzaicinājuma esmesi, bet telefonā vienmēr skan kūtra atbilde - kaut kas par to, ka manis sasniegtais subjekts tieši šodien ir aizņemts, un, ak vai, rīt arī, jā, nu žēl. Parīt? Parīt subjektam ieplānots tas un tas, bet varbūt kaut kad pēc divām nedēļām? Ja? Lieliski!
Dīvainā kārtā es nenokaru degunu, tikai ar katru nākošo zvanu vai esemesi sajūtos ar vien nedrošāk, neveiklāk, uzbāzīgāk. Nu neko darīt, jādodas dzīvē vienai, laikam jau kaut kā esmu pievīlusi visu pasauli, ja reiz neviens ar mani vairs negrib draudzēties (pasmīnu).
Cheers! |
|
|