| |
[Sep. 16th, 2004|07:19 pm] |
Otrdien saņēmu ilgi gaidīto un tajā pašā laikā negaidīto zvanu. Man pavēstīja, ka pirmdien man jāierodas uz ārstu konsīliju, kur gudrie onkuļi un tantes - zobāksti - nolems, kad tad mani zāģēt un skrūvēt atkal kopā. No vienas puses gribas, lai tas viss pēc iespējas ātrāk beigtos, bet no otras, par to visu iedomājoties, acīs sariešas asaras un uznāk neizsākami liels žēlums pašai par sevi.
Jā, bet sēdēšana mājās un domāšana par to, ka es pāris mēnešus staigāšu apkārt ar sapampušu ģīmi un varēšu ēst tikai jogurtus un putras, situāciju neuzlabo. Varbūt kāds mani uzaicinās uz lielu krūzi tējas?
Visticamāk jau, ka ne. |
|
|