| gads |
Dec. 6th, 2005|09:52 am |
Neticami, bet ir pagājis jau gandrīz gads, kopš es pirmo reizi aizgāju no MV. Tonakt laukā bija vētra, un, šķiet, ne tikai laukā, bet arī manī pašā. Vēl kā tagad atceros, kā visu nakti viņam līdzās raudāju un no rīta krāmēju mantas, kamēr viņš, nesacīdams ne vārda, noraudzijās tajā ar tāda maza, apjukuša un bikla puišeļa acīm.
Mazliet sāpīgi to atzīt, bet vēl tikai pāris mēnešus atpakaļ man nācās cīnīties pašai ar sevi, lai nesalūztu viņa es esmu gatavs mainīties, lai tikai tevi atgūtu priekšā. Jēziņ, tas gan bija sāpīgi dzirdēt vārdus, kurus tik ilgi biju gaidījusi, mirklī, kad jau bija par vēlu, bet vēl sāpīgāk bija tas, ka es minstinājos un uzreiz nepateicu - nē, ir par vēlu.
Un tagad, pēc gada, ir palikušas tikai tādas saldsērīgas skumjas, vairs nav dusmu, vairs nav nekā un es jūtos laimīga. |
|