| 8. novembris |
Nov. 9th, 2005|03:12 pm |
Jau otro vakaru iegrimstu savā jauniegādātajā grāmatā - atgriežos istabā ar vēl vienu porciju māsas gatavotās, dievīgi gardās pastas ar garnelēm krējuma mērcē, ierušinos segās un pazūdu pavisam citā pasaulē, kur pastāv tikai grāmatu varoņi, grāmatu varoņu problēmas, grāmatu varoņu iemīlēšanās, šķiršanās, vilšanās, prieki un asaras. Šoreiz tā atkal ir Londona (palēnām sāku iemīlēt šo pilsētu, pat tur nebijusi), Katie, kura uzskata, ka vīrieši ir kā mazi, nerātni kucēni, kuru jādresē un jāpieradina, Rebecca, kura izmisīgi turas pie katra nožēlojamā vīrieša, kurš pievērš viņai kaut mazāko uzmanību, Suzy, kura guļa ar precētu četrdesmitgadnieku un izmisīgi nevēlas, lai viņš pamestu savu sievu un bērnus un citi ne mazāk spilgti un amizanti tēli.
Šādos vakaros - viena pati guļot savā bardakā, tērpusies milzonīgā t-kreklā un savās mīļajās, rūtainajās pidžamas biksēs, jūtos lieliski un neizjūtu pat mazāko vajadzību pēc vīrieša, kurš būtu jābužina, jāmīļo, jāžēlo, jābaro un citādi jāaprūpē, bet brīdī, kad grāmatas vāks tiek aizvērts un nenāk miegs, gulta pēkšķi kļūst neizsakāmi milzonīga, auksta un vientuļa vieta. |
|