| ciemos pie brālīša |
Nov. 4th, 2005|08:27 am |
Mazais cilvēks savelk seju tādā par brēcienu brīdinošā izteiksmē un tūliņ, tūliņ jau raudās, bet viņa seja dramatiski pārvēršas un pēkšņi tajā redzams vislielākais miers un laime uz pasaules, jo viņš tiek mazliet ieaijāts, noglāstīts un pie viņa austiņas kāds klusītiņām dudina mīļus vārdus. Lūk tas iedvesmo, tas liek apstāties, liek uz brīdi aizmirst visas man ir skumji, man ir vientuļi muļķības, jo vērojot to mazo cilvēku, acīs sariešas aizkustinājuma asaras un uz brīdi pat ciniskai kucei prātā ir tikai mīļas, siltas un laimīgas domas.
Nē, viss šis nenozīmē, ka es tūliņ skriešu uz spermas banku (pasmīnu un pamēdos), to visticamāk darīšu pēc kādiem gadiem septiņiem, kad būs apnicis gaidīt savu lielisko vīrieti.
Cheers! |
|