|
Apr. 19th, 2004|12:32 am |
|
Tūliņ es izģērbšos pavisam kaila, ielīdīšu savās mākoņsegās un apmēram stundu nespēšu aizmigt. Kad šī stunda būs pagājusi domās par to, kāpēc kaut kas notiek tieši tā, kā tas notiek un ne ctiādi un kāpēc man tik sen nav dāvināti ziedi, sapņošu vairākus saraustītus un murgainus sapņus, līdz nakts melnumā pamodīšos izbijusies un ar saraudātām acīm. Pāris sekundes taustīšos pēc vīrieša-dārgā, bet tad, sapratusi, ka viņa nav līdzās, ievīstīšos segā vēl ciešāk, aizspiedīšu ciet acis un, klusajām izbīļa elsām pārvēršoties par aizmigušā elpu, iemigšu. |
|