trakums |
Sep. 27th, 2005|12:16 am |
Ak mans mazais, mīļais, dīvainais VK. Viņš ir kā biļete uz kārtīgiem amerikāņu kalniņiem - augšā, lejā - brīžiem gribas viņu no aizkaitinājuma nožņaugt, bet jau sekundi vēlāk attopos viņa apskāvienos līdz neprātam laimīga. Es gan nezinu, cik ilgi vēl spēšu izturēt ar šādu nenosvērtas dabas puišeli, jo neesmu pārliecināta, vai vēlos sev blakus mazu, izlutinātu, dresējamu kucēnu. |
|