| "bimbambulis" jeb "panki arī raud" |
Jul. 24th, 2005|01:51 am |
Es ilgojos, bet pārliecība, ka ilgojos tieši pēc sava, nu jau otro reizi bijušā radiatora, sāk izplēnēt.
Es neietilpu viņa dzīves plānos. Jēziņ, kā gan tovakar iedūra sirdī, kad viņš to bija pateicis. Pats muļķīgākais ir tas, ka es to tik ilgi zināju. Zināju pavisam skaidri, ka reiz man nāksies aiziet - ar paceltu galvu vai iespiestu asti starp kājām. Kāda gan tur stapība - aiziet. Un ne jau ar viņa trūkumiem nespēju samierināties, bet gan ar domu, ka viņš ir man līdzās, bet tā līdz galam mani nemīl.
Mani nepamet doma, ka viņš nespēja mani līdz galam iemīlēt ne jau tāpēc, ka viņš nebūtu tam pietiekoši nobriedis, bet gan tāpēc, ka es vienkārši esmu nemīlama. N e m ī l a m a ! |
|