| nīkule |
Jul. 3rd, 2005|04:07 am |
Kopš operācijas nav pagājusi (uzsveru) pat nedēļa, bet es jau tagad nespēju savākties. Mana gauzšanās sāk mani nogurdināt un nespēja to kontrolēt sāk nomākt.
Labi zinu, ka visai drīz pienāks tas mirklis, kad visiem apkārtesošajiem būs pilnīgi pie kājas par manām 18 skrūvītēm un zilumiem, kas ir pilnīgi normāli, jo arī man vienā brīdī apniktu, ja blakus nepārtraukti atrastos mega cietējtēls, kura centrālais notikums, tēma sarunām un lielā sāpe ir viens sūda operācijs un tā sekas.
Īsti pat nezinu, kā lai to visu nosauc. Vājš raksturs? Un, ja to visu kaut kā vispār nosauc, vai tas vispār kaut ko maina? Un, ja tas kaut ko maina, kā ar to cīnās? Un ja necīnās, ko dara tad?
Laikam jāiet gulēt. |
|