| arī Kukulīši čīkst |
Jul. 2nd, 2005|08:40 am |
Pats muļķīgākais ir tas, ka es jau vakarnakt savā naksnīgajā optimisma uzplūdā paredzēju, ka slimnīcas režīms man vilksies līdzi, lai arī nav ritmiski krācošo palātas biedreņu, pilošā jumta un trubiņu vēnās. Izmisīgi cīnījos ar miegu un ar tādu (kā mazs, satraukts bērns plaši izplešu rokas) Kukulīšsmaidu centos sevi pārliecināt, ka varbūt neaizmiegot man izdosies saglabāt arī daļu tā visa banālā pozitīvisma un nākošajā dienā nenāksies būvēt sevi atkal no jauna.
1. Neskatoties uz to, ka arī iepriekšējās naktīs esmu šādi mocījusies un vienalga, cik ir pulkstens, kādu laiku nespēju iemigt. Vienalga vai manī sagrūzta čupa miegazāļu un pretsāpju adatu, kādu brīdi man vajag, lai aprastu ar, atvainojos, resno pakaļu, kas tagad man ir sejas vietā, un guļot šķietami mani smacē nost. Arī pretsāpju zāles iedarbojas pakāpeniski un, protams, ka diskomfortu un visas nepatīkamās sajūtas nelikvidē.
2. Jau piekto rītu pēc kārtas uzmostos kaut kad ap pieciem, nezinu, vai tāpēc, ka tiešām nespēju paelpot vai arī vienkārši rodas tāda sajūta, bet mani pārņem šausmīgs smagums. Abas rokas pēkšņi liekas tik smagas, ka nespēju tās pacelt pat, lai noslaucītu pa degunu tekošās asinis. Es tomēr piespiežos, noslauku seju, aizžmiedzu acis un pierunāju sevi vēl mēģināt iemigt.
3. Un tad seko trešais cēliens ap astoņiem, kad zāļu iedarbība jau sen zudusi, liekas, ka žoklis krīt ārā no vietas un pampums, ja tā par tādu parādību vispār drīkst izteikties, ir pilnbriedā. Esmu uzblīdusi, sāpoša, pulsējoša un man vienkārši gribas, lai kāds man pasēž blakus, paglāsta pieri un ļauj man mazliet paraudāt.
4. Ceturtajā cēlienā es pakāpeniski sāku justies labāk, mēģinu sevi noskaņot pēc iespējas kareivīgāk - dziļāk elpot, lai negribētos vemt, turēt kompreses, lai mazinātu pampumu, satīrīt pilošo degunu un izrausties no gultas.
Kā dzied Tracy Chapman:"Give me hope that help is coming, when I need it most." Un kurš gan man dos šo houpi, ja ne es pati - Kukulītis. |
|