| ētiski? |
Jun. 14th, 2005|06:37 pm |
Vai tiešām cilvēcisku un līdzcietīgu attieksmi no ārsta var sagaidīt tikai apmeklējot privātās klīnikas?
Šodiena bija kā atgādinājumu tam, kālab pēdējos 3 gadus nepieciešamības gadījumos esmu devusies uz ARSu, nevis pie savas ģimenes ārstes Imantā.
Viņa ar saviem izteikumiem un smagajām nopūtām par to, kāpēc gan viņai tas viss jādara, tur taču katrai analīzei savs kods un viņai tas viss tagad jāmeklē, ārprāts, cik viņai tas viss izmaksās, tagad taču viņiem ierobežoti līdzekļi un, kas tad tā man vispār par tādu operāciju, mani vienkārši iesvieda atpakaļ vecajā, labajā izmisumā.
Jutos aptuveni tā, it kā es būtu atnākusi un pieprasījusi, lai viņa no sava maka sedz izdevumus par manu krūšu palielināšanas operāciju, nevis palūgusi uzrakstīt nosūtījumus analīzēm un kompjūtertomogrāfijai pirms sarežģītas operācijas, kura nepieciešama, lai novērstu mana nolādētā žokļa deformāciju.
Sēdēju tur kā tāda muļķe, klusēju un centos apvaldīt asaras. Pēc visas vazāšanās pa ārstu kabinetiem pa divām vietējām poliklīnikām devos uz centru izvēdināt galvu, tomēr braucot mājup, autobusā man vienkārši palika slikti, likās, ka tūliņ pievemšu klēpi kādam blakussēdošajam un tur pat uz vietas arī zaudēšu samaņu.
Cheers, bļe! |
|