Šodien divas stundas pavadīju Dzirciemielas zobāksklīnikā. Divas stundas! Un divas stundas nevis, gaidot, kad atnāks dakteronkulis, bet gan guļot zobāksta krēslā, kamēr man noņem sešus apakšžokļa un sešus augšžokļa nospiedumus, bildē tā, šitā un vēl tā, nosūta uz miljons analīzēm, rentgeniem, tomogrāfijām un palūdz atvērt un atkal aizvērt muti deviņdesmit deviņos veidos.

Par spīti tam visam lieliskie dakterīši mani nemitīgi uzmundrināja un lika pasmaidīt pat ar veselu čupu dzelžu mutē. Jā, un vēl dabūju savas blāvās zobu gumijas nomainīt uz ko-o-o-o-ši rōzā.

Visi prieki gan ar to vēl nav galā, jo izskatās, ka visa šī un arī daļa nākošās nedēļas būs jāpavada, skraidot no viena doktora pie otra. Nenokaru degunu, gluži otrādi paceļu to augstu, augstu gaisā un gaidu 27.