| aizmārša |
Jun. 7th, 2005|09:13 pm |
Šorīt 7:16 zvana mans tāldzirdis un manas visudārgās krustmāmiņas balsī saka:"Mīļā, vai tu neesi aizmirsusi, ka tev šorīt 9 jābūt Ķekavā?" Acis zibenīgi atšaujas vaļā, dziļi ievelku elpu:"Jē-ē-ē-ēziņ, piedod, piedod, piedod, piedod, es aizmirsu, aizmirsu, aizmirsu! Es būšu, nesatraucies, es būšu!" Jūtu, ka krustmāmiņa otrā trubas galā pasmaida un saka:"Neuztraucies, tu paspēsi."
Kā gan es varēju aizmirst otrdienas haltūru, kā? Aizmirsu, tik ļoti aizmirsu, ka pirmdienas vakarā gultā ielīdu tikai īsi pirms trijiem, daļēji tālab, ka biju iepriekšējā naktī un dienvidū pārāk daudz gulējusi un daļēji arī tāpēc, ka MV atradās darbā nevis ierausies manā azotē.
Aši izlecu no gultas. Duša. Skrienu, grābju, skrienu. Labi, ka cane vēl nebija aizbraukusi uz darbu un pusaizmigušo mani nogādāja līdz Rīgai.
Sacensības noritēja bez starpgadījumiem, ne tā kā Jaunatnes Olimpiādē Ventiņos, kur trakās vistas (trenneres) savus asos nagus nemitīgi turēja dažu milimetru attālumā no manas rīkles. Dabūju pabildēt arī mazās vingrotājas, kas pretēji citām reizēm neskraidīja apkārt kā aptrakušas un atbildēja uz manu:"Nu uztaisi man kādu karodziņu, kādu špagatiņu,", un mana priekam un aparātam locījās uz pusēm un sējās mezglos.
Un es šovakar vēl pakavēšos šeit, kur milzīgās vāzēs istabās smaržo ceriņi un ārā draiskojas nošmulējies suns. |
|