| mani pārņem pā-ā-ā-anika |
Jun. 3rd, 2005|02:46 pm |
Esmu jau neskaitāmas reizes samierinājusies ar gaidāmo operāciju, tomēr pēc katra ārsta apmeklējuma no jauna izdzīvoju nelielu panikas lēkmi. Šoreiz bija jādodas uz konsultāciju pie ķirurga, kurš jau gadu atpakaļ man veica divas sīkas operācijas. Dakteronkelis tīri patīkams, pat man zāļu iespaidā guļot uz operācijas galda, izmeta pa jokam, bet mūždien kavē, arī šoreiz - vizīte norunāta uz 9:45, bet gaitenī notupu līdz 11. Tad šīs stundas laikā arī bālēju un gandrīz ģību reizes 10, jo garām nemitīgi šļūkāja pusdzīvi pacienti ar piepampušiem, zili-lillā ģīmjiem, svaigām šuvēm un milzu apsējiem.
Es pato īsti nezinu, no kā es tik ļoti baidos, laikam jau no tām dažām pēcoperācijas dienām, kas nebūšot nekādas medusmaizes, varbūt arī no pastāvošā riska, ka operācija nebūs tik efektīva, kā iecerēts. Panikas lēkmes kulminācija bija, kad, tikko izgājusi no klīnikas, gandrīz uzskrēju virsū onkelim, kuram no žokļa ārā līda trīs skrūves. Nu es jums teikšu - skats par rubli, nejau onkelis, bet gan mana līķbālā seja un ļodzīgā gaita, viņu ieraugot. |
|