| pie vellna |
May. 26th, 2005|06:25 pm |
Es pat nezinu kāda vellna pēc biju iedomājusies, ka kaut uz vienu sūda vakaru varētu būt viņam svarīgāka par, teiksim, izbraucienu ar riteni, vai to sasodīto riteni vienu pašu bez izbrauciena, vai ellē gaisā - vispār svarīga. Pavisam droši zinu, ka šai sarunai risinoties aci pret aci, nevis esot katram savā pilsētas galā ar klausuli rokās, viņš no manis būtu dabūjis pliķi, nē, nē, tas drīzāk būtu tāds kārtīgs krāviens - blaukš, babams, bah!
Un šoreiz man pat vairs negribas raudāt, negribas arī skriet uz veikalu sapirkties burbuļdzērienus un visādus sāļos niekus, negribas kliegt. Ir tikai tāds neizsakāms rūgtums, vilšanās, ka atkal atgriežos un atgriezīšos. Trūkst pašcieņas un pašapziņas, ak kā gan trūkst. |
|