|
Apr. 19th, 2005|12:00 am |
Šovakar kopā ar ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) rem bija norunāts doties uz deju izrādi Dailes teātrī. Ielūgumi, protams, atradās pie manis, kā garantija, ka tiks paņemti līdzi.
Nu lūk, es sapošos, paskatos autobusa kustības sarakstā un ātrā solī, kurpju papēžiem irdenajās zemes ceļa smiltīs atstājot mazas bedrītes, dodos uz 13 autobusu. Vējš stiprs, svārki plīvo pa gaisu un nākas ar rokām tos mazliet piespiest pie kājām, lai visai plašajai pasaulei nepavērtos skats uz manu pēcpusi.
Pēkšņi no mugurpuses atskan skaļš taures signāls (kāda vella pēc es atkal uzvilku tos melnos, īsos svārciņus, es nezinu), es salecos kā tāda zebiekste un man garām aiztraucas sarkans Audi (cūka). Brīdī, kad esmu jau nedaudz attapusies no pīpināšanas un palēciena, mani sagaida nākošais likteņa trieciens, proti, autobuss aizgājis pirms 5 minūtēm (aklā zoss, šķībi paskatījos sarakstā) un nākošais gaidāms tikai pēc 30 minūtēm. Nolemju kājām doties uz tuvāko cita maršruta autobusa pieturu, kas, sauvkārt, ir divu pieturu gājiens cauri tumšam, tumšam mežam (juhū).
Man nepatīk ceļi meža vidū, jo īpaši, ja mežā nav īpaši gaišs, man mugurā ir īsi, melni svārciņi un tuvākajā apkaimē dzīvojošie ļaudis pārsvarā ir tipiņi ar vecā izlaiduma BMW, kas vakaros sasēžas autobusa galapunktā, dzer ļergu, taisa "saulītes" un runā par to, ka tie idiņi, kuriem nekad nav bijis BMW ir pakaļā ņemti pediņi (es to dzirdēju pati savām ausīm).
Gadījumos, kad autobuss neierodas vai arī man to līdzīgi šai reizei iznāk (ģeniāli) nokavēt, es parasti paceļu rociņu un mani kāds garāmbraucošais aizvizina līdz Lielajai Pilsētai, vai vismaz tuvākajai cita transporta pieturai. Šoreiz roka bija kā pielipusi svārciņiem, jo pēc trešās mašīnas taures signāla sapratu, ka meitene, kas balso mašīnas meža vidū tērpusies, īsos melnos svārciņos varētu šo šoferīšu acīs izskatīties pēc kaut kā cita (maukas!), nevis tikai meitenes, kas kavē teātri un steidzas uz autobusu.
Man uztaurēja 5 no 7 garāmbraucošajām automašīnām un katru reizi klusi sevi nolādēju par slikto redzi un nepareizo apģērba izvēli. Beigās sveika, vesela un aizelsusies no skriešanas 3 minūtes pēc izrādei paredzētā sākšanās laika atrados Dailes teātra priekšā. rem manu kavēšanu uztvēra daudz mierīgāk nekā es pati, jo, šķiet arī pats nebija ieradies diezin ko laicīgi. Izrāde sākās aptuveni divas minūtes pēc tam, kad bijām ērti iekārtojušies savās vietās, tālab varu droši apgalvot, ka šim stāstam bija laimīgas beigas.
Finito un basta, jādodas pie miera! |
|