|
Mar. 3rd, 2005|09:42 am |
Man bija kādi gadi seši, kad māte mani kopā ar 4 gadus jaunāko māsu uz pāris minūtēm bija atstājusi mājās vienu, lai aizskrietu uz veikalu.
Nu lūk, kamēr māte prom, kaimiņonkulis Saša bija uzņēmis sevī labi daudz alkohola (iespējams arī, ka tas bija kāds Dzintara ražotais odekolons, kas toreiz saturēja labi daudz spirta un bija vieglāk pieejams) un izdomājis, ka dzīvo nevis ceturtajā, bet gan piektajā stāvā. Nu un, ja reiz viņš tur dzīvo, tad loģiski, ka bija arī stingri apņēmies tikt iekšā.
Zvans pie durvīm.
Uzraušos uz ķeblīša, palūru actiņā un klusi nopīkstu Kas tur? Kaimiņonkuls, savukārt, niknā balsī pretī atbrēc Ei, ti, drjaņ, dverj atkrivaj! Precīzi neatceros, bet varēja arī būt tā, ka no tā ķeblīša novēlos. Kamēr panikā skrēju uz otru dzīvokļa galu Sašonkulis bija sācis maniakāli zvanīties un dauzīt durvis.
Sažņaudu rokās sīko un klusi pie sevis purpināju, ka apsolos beidzot sakārtot savu istabu, labāk mācīties, vairāk klausīt mammu un tēti, nebļaut uz māsu, nestrīdēties ar draudzenēm un vairāk rūpēties par kaķi, ja vien mēs sīko paliksim dzīvas. Skaidra lieta, ka pat ar cirvi un motorzāģi vienā agregātā kaimiņu onkelis nebūtu spējis iekļūt pa mūsu necilajām koka durvīm, jo viņš vienmēr atradās tādā reibuma pakāpē, ka spēja vairs tikai pabaurot.
Nu lūk, un tagad pēc 14 gadiem maniem muļķīgajiem solījumiem atkal ir panākumi, un tagad es kožu pirkstos, jo vakar nosolījos beidzot līdz galam savest kārtībā savu kvadrantūru un sakārtot māju. |
|