|
Feb. 17th, 2005|08:31 am |
Esmu jau mazliet apradusi ar to, ka lielā gulta jāaizņem man vienai. Iemigt ir visgrūtāk - pietrūkst cilvēka-radiatora, toties pamošanās ir daudz, daudz vienkāršāka, jo nav neviena, kas apķertu, sataisītu suņa acis un nelaistu laukā no gultas, un arī tad, kad palaistu,ņemtu un sataisītu tās pašas nabaga bāreņ-dzīvnieka acis un klusi nočukstētu:"Brokastis..."
Jā, bet atkal jauns rīts, jauna diena un mana vecā labā dzīve. Viss ir labi. Man to pat vairs nevajag sev ieskaidrot. Es to zinu. |
|