a kā jā,un i dunno, kas ir worse, atsaldēt tos sasodītos pirkstus (turklāt arī kāju), vai vislaik fonā pilnīgi visām pārējām domām un visam garlaicīgajam ikdienas stafam, atcerēties, cik nenormāli labi viņš smaržoja, kad pēdējoreiz zagām laiku.

kad spīd saule, vieglāk nedomāt. apžilbst acis un domā tikai, kur palikušas saulesbrilles. nevis par to, kā Viņa rokas negausīgi splīdēja man zem svārkiem. tā ir īstā zīmē, ka kārtējais pavasaris klāt.

Vajadzība pēc dienasgrāmatas ir kā lavīna. Negaidīta, strauja un bīstama. Jābūt gan godīgai, bīstams ir galvenais iemesls. Paskatos spogulī savās brūnajās acīs, un nodomāju - what the hell. Do it. Just because you can. Un, runa, protams, ļoti attāli ir par dienasgrāmatas izveidošanu. Tad nu, hello.