Atcerējos par to štābiņu kokā, ko redzēju brīvdienās pie omas laukos.
Kaut kur mežā, augstu kokā maza mājiņā, kurā mēs darām blēņas. Aizpīpējam pa cigaretei un skatāmies sliktos žurnālus. Ēdam nozagtās končas un muļķinām garāmgājējus.
Štābiņš pa mužski - bez spilveniem, krēsliem, galdiem un aizkariņiem. Plika dēļu siena ar pliku dēļu grīdu un vienu mazu logu, kur var redzēt "ienaidniekus".
Mūsu slēpnis ielas malā, krūmos arī protams, bija foršs, bet tas nebija kokā. Garāmgājējus mēs muļķinājām un mūs protams neviens neredzēja; mamma par slēptuvi protams neko nezināja! Neviens neko nezināja un neredzēja. Mēs bijām slepenie un mācējām maskēties!
Jā, sagribējās kaut kā to visu atakal! Un zemenes es arī varētu iet zagt! Un tārpus burkās arī es gribu audzēt un dēles rokās staipīt un kazakus-razboiņikus pa mežu paspēlēt! |
