Pēdējā laikā ir aktivizējies lielais riebums pret lamu vārdiem, anglicismiem, rusifikācijām un vēl visvisādiem ievazājumiem. Gribas attīrīt savu valodu. Gribas aizbāzt muti taam, kas tik sparīgi mēdz lamāties. "Griežas" ausīs kaut kādas mistiskās nepareizības.
Nezinu, kā mani tie vecāki ir audzinājuši, bet lamāties tā pa īstam es arī neesmu iemācījusies. Par to arī patesībā jūtos visai lepna.
Bet nu pretīgi (varen pretīgi) no malas izklausās, kad tāds patīkams meitēns, iedams pa ielu sāk "nu bļeģ; pizdu nahuj un bla bla". Un vispār, teikums, kura trešdaļa ir lamu vārdi, vairs nav teikums. Tas ir nebaudāms vārdu savirknējums, kas izraisa pamatīgu pretīgumu un ir vienalga, kas to saka: vīrietis vai sieviete.
Nē, nu ir jau situācijas, kad tas ir smieklīgi un mazās devās ir paciešami (vai pat nemanāmi), bet kopumā... |
