| Reizēm es vēl iedomājos par koka krellītem, kas iespiestas rokā lidostā, reizēm acis uzziet dažas fotogrāfijas, kurās cauri sniegam savijas divas vientuļas rokas, kur fonā ir ugunsdzēsēju namiņš, bet aiz tā debsskrāpji, lieli debesu skrāpētāji zem kuriem triecas metro, vilcieni un mašīnas. Reizēm un reizēm, man gribas visu to atpaļ kaut uz mirkli, sajust visu - gan kaunu par neaizslēgtām durvīm, gan to srtāvojumu, ko otra acs spēj dot citai acij. Bet tikai uz mirkli, lai mirklis redz, kā viss ir pārgājis mūžībā un to, kā viss ir noticis un to, ka gan mirklī, gan mūžībā var būt laimīgi. Un es esmu laimīga, tiekai reizēm, reizēm es vēl iedomājos par tiem sapņiem, kas nepiepildīti visvairāk smeldz. |