salieku pēdas kopā izstaisnoju muguru, viegli ieelpoju un ilgi,ilgi elpoju ārā. mēģinu koncentrēties uz to,ka būtībā jau viņiem pilnīgi vienalga,kas ar mani notiek,kamēr nav acīcmerdzamas brūces un saitumi. un kāpēc vispār man no viņiem vajadzētu gaidīt kaut kādu speciālu attieksmi,jo visiem jau ir jūtas, visiem ir savi lepnumi un pašlepnumi. tomēr esmu kaut kā mēģinājusi saudzēt un līdzēt cik var viņiem. nav jau labi gaidīt samaksu un atmaksu,bet kad man vienreiz dzīvē ir tik ļoti slikti, nav ne viena.. kas neuztvertu manus kašķus un grūšumus nepersoniski. bet kā lai viņiem ieskaidro, ka ar viņiem nav absolūti nekāda sakara, sasodītie egoisti, viss ir tik dziļi ap un iekš manis.
/mani neviens nemīl, visiem ir vienalga, man nav draugu, es esmu stulba-nu tā tas apmēram izklausās un būtu ļoti smieklīgi,ja vien nebūtu patiesi/ |